Medību infrastruktūra
Tematiskas nodarbības par medību infrastruktūru.
Barotavu ierīkošana ir ļoti atbildīga rīcība. Barojot meža dzīvniekus grūtos klimatiskos apstākļos svarīgi nodrošināt nepārtrauktu barības pieejamību. Ziemas apstākļos to nedrīkst pārtraukt. Piebarošana ietekmē arī meža dzīvnieku uzturēšanās paradumus. Piebarot var arī ar mērķi paaugstināt dzīvnieka ragu kvalitāti. Kopš 2014. gada ir spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 1483 “Savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošanas noteikumi”, kuri ir saistoši medniekiem, kuri vēlas veikt meža dzīvnieku piebarošanu ierīkojot barotavas.
Piebarošana pieļaujama, ja nepieciešams apzināti ietekmēt dzīvnieku uzvedību, pārvietošanos vai uzturēšanos noteiktās vietās, lai mazinātu postījumus lauksaimniecībai, mežsaimniecībai, infrastruktūras un dabas aizsardzības objektiem, kā arī lai uzlabotu dzīvnieku populāciju, veselības stāvokli vai regulētu dzīvnieku skaitu.
Barotavas atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 1483 prasībām izvieto pēc tam, kad saņemta zemes īpašnieka vai tiesiskā valdītāja rakstiska piekrišana. Pārnadžu barotavas atļauts izvietot tikai tajos medību iecirkņos, kuros atļauts medīt attiecīgās sugas pārnadžus.
Bez saskaņošanas ar attiecīgā objekta zemes īpašnieku vai tiesisko valdītāju barotavas aizliegts izvietot:
- vietās, kur tās var traucēt vai ierobežot meliorācijas sistēmu darbību, zemes apstrādi, tehnikas pārvietošanos, infrastruktūras objektu uzturēšanu vai ugunsapsardzības funkciju veikšanu;
- tuvāk par 100 metriem no priežu, egļu un bērzu jaunaudzēm, kas nav sasniegušas piecu metru augstumu, un apšu jaunaudzēm, kas nav sasniegušas 10 metru augstumu, kā arī šajās audzēs;
- tuvāk par 250 metriem no lauksaimniecības kultūrām.
Barotavas aizliegts ierīkot:
- tuvāk par 250 metriem no valsts galvenajiem autoceļiem;
- tuvāk par 250 metriem no medību iecirkņa robežām bez saskaņošanas ar piegulošo platību medību tiesību lietotāju;
- pilsētu teritorijās un tuvāk par 500 metriem no tām;
- teritorijās, kuras normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā Dabas aizsardzības pārvaldes uzturētajā valsts reģistrā ir reģistrētas kā īpaši aizsargājami biotopi un īpaši aizsargājamo sugu dzīvotnes.
Ierīkojot barotavu var ņemt vērā ūdens pieejamību. Barotavu vēlams novietot tuvāk kādam ūdens objektam.
Lai novērstu dzīvnieku koncentrēšanos, ieteicams ierīkot vismaz vienu barotavu uz 500 ha.
Stacionārās dzīvnieku barotavas – dzīvnieku piebarošanas vieta (bez pamatu veidošanas) ar īpaši radītām palīgierīcēm, ar barības krātuvi, kuras pārvietošana nav iespējama.
Stacionāra barotava ir būve kura paredzēta dzīvnieku piebarošanai ilgākā laika periodā. Šādu būvi ir arī sarežģītāk izjaukt vai pārvietot. Šādās barotavās barība parasti neatrodas tieši uz zemes.
Pārvietojamas dzīvnieku barotavas – dzīvnieku piebarošanas vieta ar vai bez īpaši radītām palīgierīcēm, kuras pārvietošana ir iespējama.
Parvietojamas barotavas ir vieglākas konstrukcijas nekā stacionārās. Tās ir vieglāk demontējamas. Barību var novietot arī tieši uz zemes, bet tādā gadijumā var rasties lielāki barības zudumi. Vieta kurā meža dzīvniekiem tiek bērta barība uz zemes arī ir uzskatama par parvietojamu barotavu. Tomēr svarīgi atcerēties, ka sniegs un lietus uz zemes esošai barībai kaitē.
Sāls laizītavas – vieta ar vai bez īpaši radītām palīgierīcēm, lai nodrošinātu medījamos dzīvniekus ar minerālsāļu piedevām.
Sāls laizītavas ierīko ar nolūku nodrošināt nātrija pieejamību meža dzīvniekiem. Iegādāties var tam speciāli paredzētus sāls klučus. Novietot šādu sāls kluci vislabāk ir uz nozāgēta koka stumbra. Kokam jābut nozāģētam aptuveni 2 metru augstumā.
Uz šāda stumbra novietots sāls lenām kusīs un tadējādi tecēs gar nozāģēta koka stumbru. Var iegādāties arī speciālas sāls pastas, kuras nodrošina nepieciešamās minerālvielas.
Medību torņu būvniecība un uzstādīšana ir saistīta ar rūpīgu darbu, bet torņa konstrukcijas izvēle var būt saistīta ar dažādiem apsvērumiem. Medību torņu ierīkošanā vislabāk maksimāli izmantot dabiskos kokmateriālus. Torņi visbiežāk nodrošina pārredzamību vairākos virzienos, lai medniekam būtu iespēja pamanīt medījamo dzīvnieku.
Medību torņi būtībā ir paredzēti nodrošināt mednieka atrašanos paaugstinājumā. Tas nodrošina teritorijas pārskatāmību.
Stacionārs medību tornis – tornis, kura pārvietošana nav iespējama bez īpašas tehnikas izmantošanas vai konstrukcijas demontāžas. Uzstāda vietā, kurā tas atradīsies ilgstoši. Stacionāru torni var būvēt pat četrus metrus augstus. Svarīgi domāt par torņa kalpošanas laiku.
Pārvietojams medību tornis – tornis, kura pārvietošanai nevajag īpašu tehniku vai izjaukšanu. Šos torņus iespējams salīdzinoši vienkāršāk pārvietot. Parasti šiem torņiem arī kalpošanas laiks ir īsāks nekā stacionārajiem. Pārvietojamie torņi var tikt izgatavoti no metāla.
Stāvtornis podesti ar grīdas augstumu 1,5 -1,8m no zemes, kurus izmanto medībās ar dzinējiem, traucēšanu. Tas ir tornis kurš paredzēts medību drošībai. Medību šaujamieroča radīts šāviens no stāvtorņa visdrīzāk ietrieksies zemē. Arī dzīvnieku pamanīt no šāda torņa ir vieglāk.
Būvējot torņus svarīgi ņemt vērā nosacījumus:
- Vecie torņi jāizjauc, izraujot naglas u.c. metāla elementus, koka daļas sazāģē īsākas par 1m, izkliedē mežaudzē;
- Būvējot augstus torņus jāpievērš īpaša uzmanība to konstrukcijas stabilitātei un drošībai;
- Būvējot medību torņus jāņem vērā ainavas un estētiskie faktori;
- Būvējot un izvietojot medību torņus, jāievēro medību infrastruktūras ierīkošanas nosacījumi, valdošo vēju virzienu, medījamo dzīvnieku barošanās un pārejas vietas;
- Medību torņus vēlams novietot vismaz kādu nedēļu pirms plānotajām medībām, lai dzīvnieki pie tiem pierastu.
Domāt par attīstītu medību infrastruktūru ir svarīgi. Tam ir liela nozīme medību drošības aspektā. Šaušanas stigu ierīkošana noteikti ir vērtīga rīcība, jo pareizi ierīkota šaušanas stiga precīzi apzīmēs pieļaujamo šaušanas sektoru. Medību kolektīvā ir jāvērš uzmanībā uz to, cik potenciāli pareiza rīcība ir ieguldīt laiku un resursus šaušanas stigu ierīkošanai medību platībās.
Šaušanas stigas mednieku vidū mēdz dēvēt arī par vārnu kājām. Tās ir 1,0–2,5 m platas joslas šaušanas pārredzamības uzlabošanai. Šajās joslās izcērt koku zarus, pamežu un arī kokus, ja situācija pieļauj. Tās ir medību infrastruktūŗas objekts. Tās paaugstina medību drošību.
Tās ir nozīmīgas, jo uzlabo medījuma redzamību. Pa medījumu drīkst izdarīt šāvienu, ja tas ir skaidri redzams. Medījamais dzīvnieks, kurš atrodas šaušanas stigā visdrīzāk ir skaidri redzams mērķis.
Šaušanas stigu ierīkošana paredz ierīkot trīs šaušanas stidziņas masta virzienā un, ja situācija atļauj, tad arī ārpus masta ierīko trīs tādas stidziņas. Pieņemts, ka 180 grādu sektorā drīkst ierīkot ne vairāk kā trīs šaušanas stidziņas.
Svarīgi šaušanas stigas izveidot atbilstoši medību drošības noteikumiem (svarīgs leņķis). Tas mazina draudu šāvienam iet pa mednieku līniju, vai nepieļaujami tuvu tai. Viena šaušanas stiga iet perpendikulāri mednieku līnijai, bet divas pārējās ne vairāk kā 70° leņķī uz abām pusēm no perpendikula.
Šaušanas stigu garums atkarīgs no tā, kādus šaujamieročus izmantos medības. Pie šaušanas stigām var ierīkot medību stāvtorņus. Tie medības padarītu vēl drošākas.
Jaunaudzēs šaušanas stigas vislabāk plānot pēc jaunaudžu kopšanas pabeigšanas. Ierīkojot šaušanas stigas nedrīkst kritiski samazināt koku skaitu.
Nav vēlams šaušanas stigas ierīkot pavasarī, jo tās aizzels. Svarīgi atcerēties, ka šaušanas stigu ierīkošana ir jāsaskaņo.
Piebarošanas lauks – vieta, kurā notiek lauksaimnieciskas darbības, lai sagādātu barību medījamiem dzīvniekiem un (atsevišķos gadījumos) postījumu mazināšanai.
Piebarošanas laukus neizmanto medībām. Maksimāli intensīvi jāmedī lauksaimniecības postījumu vietās.
Dzīvnieku piebarošanas lauka vietas izvēle noteikti jāsaskaņo rakstiski ar zemes apsaimniekotāju
vai īpašnieku.
Piebarošanas laukos jāievēro tā pati agrotehnika, kas lauksaimniecības kultūrā.
Piebarošanas lauciņi jāierīko iespējami klusā un mierīgā vietā, pēc iespējas tālāk no aizsargājamās lauksaimniecības kultūras
LV