Medību suņi

Medību suņi ir piemēroti izmantošanai dažādās situācijās. Parasti iegādājoties medību suni ir jāzina medību veids, kurā tas pamatā tiks izmantos. Tas arī ir viens no pamatprincipiem, kas ievērots dalot suņu šķirnes grupās. Populārākās medību suņu grupas ir laikas un dzinējsuņi. Šobrīd noteikti medības mazāk tiek izmantoti spanieli. Katrai grupai ir savas saistošās īpašības.

Medību suņa darbaspējas lielā mērā atkarīgas no tā ķermeņa uzbūves. Tas arī ir viens no rādītājiem uz kura pamata medību suņu šķirnes iedala grupās. Katrai šķirnei ir īpatnējs izskats, kas vēsturiski veidojies gan vides apstākļos, gan cilvēka selekcijas darba rezultātā. Vispār pasaulē ir vairāk nekā 400 suņu šķirņu.

Laikas:

Laiku pamatuzdevums ir patstāvīgi sameklēt un apriet zvēru vai putnu un, piesaistot tā uzmanību, aizturēt līdz mednieka pienākšanai. Laikas noder dažādu dzīvnieku medībām un tās viegli uzturēt, šos suņus iecienījuši arī neprofesionālie mednieki. Laikas ir uzskatāmas par universāliem medību suņiem. Svarīgi laikas apmācit, medību prasmes ir viegli iemācamas, jo laikām ir izteikts medību instinkts. Izveidotas un standartizētas četras laiku šķirnes:

• Krievu – Eiropas laika;
• Rietumsibīrijas laika;
• Somu laika;
• Austrumsibīrijas laika.

Putnu suņi:

Šajā grupā apvienoti apmatojuma veida un krāsas ziņā dažādi suņi ar nokarenām ausīm. Putnu suņu pamatuzdevums ir putnu meklēšana zālē vai krūmos, norādot to atrašanās vietu ar apstāšanos, sastingstot saspringtā stājā, bet pēc šāviena atrast medījumu un atnest to medniekam . Putnu suņiem ir raksturīga stāja. Putnu suņi sastingst stājā, kad identificē medījamā putna smaržu, lai precīzāk noteiktu putna atrašanās vietu, ar stāju noturētu to uz vietas un dotu medniekam laiku pienākt un sagatavoties šāvienam. Medījumu tie meklē ļoti veikli izmantojot izcilu ožu. Putnu suņu apmācība nav vienkāršs uzdevums. Ir standartizētas šādas putnu suņu šķirnes:

• Angļu seters;
• Īru seters;
• Skotu seters;
• Vācu īsspalvainais putnu suns (kurchārs);
• Vācu asspalvainais putnu suns (drathārs);
• Veimāras putnu suns.

Dzinējsuņi:

Dzinējsuņu pamatuzdevums ir patstāvīgi sameklēt un izcelt medījumu, dzīt to ar balsi pa svaigām pēdām, līdz medījumu nomedī.  Dzinējsuņa meistarība izpaužas prasmē ilgstoši dzīt zvēru, nezaudējot tā pēdas. Dzinējsuņiem ir laba oža, spēcīga, skanīga balss, tie ir neatlaidīgi un izturīgi.Dzinējsuņu plaši izmanto medībās ar dzinējiem. Latvijā ir standartizētas šādas dzinējsuņu šķirnes :

• Latvijas dzinējsuns;
• Igauņu dzinējsuns;
• Lietuviešu dzinējsuns;
• Bīgls;
• Krievu raibais dzinējsuns (reti);
• Krievu dzinējsuns (reti).

Alu suņi:

Alu suņu pamatuzdevums ir sekot medījumam alā, atrast to un vai nu izdzīt zvēru no alas, vai nokost un izvilkt to no alas, vai arī ar niknu riešanu iedzīt alas atzarojumā un aizturēt to tur tik ilgi, kamēr mednieki alu atrok. Alu suņi ir neliela auguma, bet spēcīgi. Tie ir ātri uzbudināmi un nikni. Visbiežāk tos izmanto lapsu, jenotsuņu, āpšu un bebru medībās. Pie mums izplatītas šādas alu suņu šķirnes:

• Asspalvainais foksterjers;
• Gludspalvainais foksterjers;
• Velšterjers;
• Vācu medību terjers;
• Gludspalvainais taksis;
• Asspalvainasis taksis;
• Garspalvainais taksis.

Spanieli:

Medību spanieli izaudzēti Krievijā, krustojot dažādas spanielu šķirnes. Spaniels ir neliela auguma, ar spēcīgu, muskuļainu ķermeņa uzbūvi. Pamatā spanielus izmanto ūdensputnu medības, bet tie var kalpot medību vajadzībām arī medībās ar dzinējiem. Var izmantot medījuma atrašanai pa asinspēdu. Pie mums izplatītas šādas spanielu šķirnes:

• Krievu spaniels;
• Angļu kokerspaniels.

Suņu izmantošana medībās ir ierasta medību prakse. Tie ir vērtīgi mednieka kompanjoni medību procesā. Šī iemesla dēļ arī tiesību aktos ir vērsta uzmanība uz suņu izmantošanu medībās. Būtiska informācija ir atrodama MK noteikumos Nr. 421 “Medību noteikumi”. Svarīgākais ir izmantot šķirnes medību suni un parūpēties par tā vakcināciju.

Medībās atļauts izmantot tikai šķirnes medību suņus, kas ir vakcinēti un apzīmēti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par suņu reģistrācijas un turēšanas kārtību.

Atbilstoši medību veidam un apstākļiem lēmumu par šķirnes medību suņu izmantošanu pieņem medību vadītājs.

Aizliegts izmantot medību suņus, kas medību laikā nav apzīmēti ar spilgtas krāsas elementu vismaz divu centimetru platumā, izņemot medības ar suņiem alās.

Persona, kas izmanto šķirnes medību suni medībās, var uzrādīt suņa vakcināciju apliecinošus dokumentus.

Aļņu, staltbriežu, mežacūku un stirnu individuālajās medībās šķirnes medību suni atļauts izmantot noteiktajā dzinējmedību periodā, bet ievainotu dzīvnieku atrašanai – arī pārējā attiecīgās sugas medību termiņa laikā.

Medījot ar šķirnes medību suni alās, tās atļauts atrakt, tikai lai izceltu suņa noturēto dzīvnieku. Pēc medībām atrakumus aizrok un nolīdzina.

Ja medījuma meklēšanai būs nepieciešams suns svarīgi iemarķēt vietu, kur redzamas šāviena pēdas (asinis, dzīvnieka apmatojums).

Medību suni  labāk nebarot vismaz stundu pirms medībām, jo iespējama kuņģa samešanās medību laikā.

Cilvēkam nevajadzētu ļaut sunim laizīt seju, jo pastāv varbūtība inficēties ar dažādām infekcijas un parazītu slimībām, tostarp cilvēkam bīstamo ehinokoka lenteni.

Papildus informācija:

Suņa šķirni apliecina ciltsraksti, kurus oficiāli izsniedz suņa saimniekam. Ciltsrakstiem ņemot vērā pieejamo informāciju nav nepieciešams būt līdzi medībās. Svarīgs ir vakcināciju apliecinošs dokuments.

Svarīgi sekot līdzi medību suņa vakcinācijas derīguma termiņiem.

Praktizējošam veterinārārstam ir pienākums:

• par veikto vakcināciju pret trakumsērgu izdarīt attiecīgu ierakstu mājas dzīvnieka pasē.

Dzīvnieku īpašniekiem vai turētājiem ir pienākums:

• nodrošināt suņu, kaķu un mājas (istabas) sesku profilaktisko vakcināciju pret trakumsērgu dzīvnieka triju mēnešu vecumā, izņemot izņēmuma gadījumus.

Iegādājoties medību suni šķirnes izvēle ir noteicošs faktors. Svarīgs ir medību veids kurā suns tiks nodarbināts. Medību suņa audzināšana nav vienkārša. Ir daudz un dažādi faktori, kas suni dzīves laikā ietekmē.

Medību suņu kucēni nav lēti, tāpēc jārēķinās ar iespējamajām izmaksām kucēna iegādei.

Kucēnu būs jāved pie vetārsta, jābaro un jāapmāca. Medību sunim jāimplantē mikročips. Mikročipu reģistrē Lauksaimniecības datu centrā.

Arī suņa dzimumam ir nozīme. Kuces ir mīlīgākas, labāk jūtas ģimenē. Svarīgi atcerēties, ka kuces meklējas, kas ierobežo to spējas piedalīties medības.

Suņi ir artturīgaki pret apkārtējiem cilvēkiem. Nereti pieķeras vienam saimniekam. Biežāk mēdz klaiņot vai būt agresīvi.

Domājot par šķirnes suna vaselību ir jāatcerās ka pastāv dažādas noslieces uz saslimstībām. Šajā jautājuma vērtīga būtu veterinārārsta konsultācija.

Medību suni vēlams attārpot trīs reizes gadā.